Search

Pazemība ved godā

Priekš bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā.

(Sal. pam. 18:12)

Kādā vārdnīcā izlasīju labu vārda “pazemība” nozīmes skaidrojumu, proti, būt pazemīgam nozīmē nepieprasīt no apkārtējiem pret sevi sevišķu attieksmi. Tātad, ja esmu pazemīgs, tad meklēju kā celt citus, domāju par viņu vajadzībām, skatu apkārtējos kā svarīgākus par sevi (Filip. 2:3-4). Te gan ir jāņem vērā, ka šādai attieksmei ir jābūt brīvprātīgai, Kristus vadītai, jo neviens cilvēks nedrīkst mūs apspiest un ļaunprātīgi izmantot. Varam domāt par pazemību, vērojot ūdens īpašības. Tas, izliets, vienmēr meklē zemāko vietu un plūst līdz ieņem zemāko pozīciju, kāda ir iespējama. Atzīstu, ka bieži vien man vēl neizdodas pilnā mērā sekot šim principam.


Jēzus mūs māca, norādot uz paraugu pazemībā: “Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: "Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?" Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja: "Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.” (Mat. 18:1-4) Iztēlosimies situāciju, kurā piecgadīgs, sešgadīgs zēns vai meitene iekāpj tramvajā un pieprasa nepazīstamai sirmai māmuļai piecelties un dot viņam(ai) sēdvietu ar vārdiem: “Man pienākas!”. Teorētiski tas ir iespējams, bet praksē neko tādu neesmu redzējis. Vai Kristus minētais bērns pieņem sevišķu lēmumu būt pazemīgs pieaugušo vidē? Varbūt atsevišķās situācijās – jā, bet mīlēti un labi audzināti bērni vienkārši saprot, ka pieaugušie zina un var vairāk (runa ir par tiem bērniem, kuri vēl nav sasnieguši padsmitnieku vecumu).


Kā man un tev kļūt pazemīgam? Ar gribu un prātu var paveikt daudz, bet ne visu. Mēs protams vēršam savas domas uz augšu (Kol. 3:2) un apjožam prāta gurnus (1. Pēt. 1:13), bet sirds pazemība ir Dieva brīnumaina darba auglis, ko iegūstam tad, kad Dievs mums atklāj patieso lietu kārtību, proti, Viņš var, bet mēs bez Viņa – ne. Kā reaģē pravieši, kuriem Dievs atklāj savu klātbūtni kādā manifestācijā, brīnumainā izpausmē – viņi bieži vien krīt pie zemes… Jesaja saka: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas.” (Jes. 6:5) Sīmanis (apustulis Pēteris) pēc Jēzus izdarītā brīnuma ar zivīm piepildīto tīklu, krīt Jēzum pie kājām un saka: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks." (Lk. 5:8b). Dieva klātbūtne vairo pazemību, jo cilvēks ierauga milzīgo atšķirību starp sevi un Dievu un Viņa eņģeļiem. Pustumsā nav redzami visi putekļi, bet tiklīdz iespīd gaisma, visa netīrība kļūst redzama. Dieva gaismā redzam savu grēku un nepilnības spilgtāk par spilgtu, un arī tas vairo mūsu pazemību.


Tāpēc, dārgais draugs, meklē Kristus seju, meklē Dieva tuvumu, jo tur viss mainās, tur mūsu sirds kļūst pazemīga un pateicīga. Ja esam pazemīgi, tad tiksim pagodināti. Atbrīvošana no atkarības sākas ar garīgās pasaules kārtības apzināšanos, proti, es nezinu, bet Viņš zina. Es nevaru, bet Viņš var.

108 views0 comments

Recent Posts

See All