"Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. – Un viņi sāka līksmoties.""
(Lk. 12:20–24)
Jēzus stāsta līdzību par dēlu, kurš domā, kā ārpus tēva nama viņa dzīvē būs krāšņa, piedzīvojumiem bagāta. Tāda tā, iespējams, uz kādu brīdi arī bija, bet ne uz ilgu. Tie, kuri nepazina dēlu agrāk un ieraudzīja viņu nākam no kūts netīrās, smirdīgās drēbēs, nevarēja iedomāties, ka viņš reiz dzīvojis tēva namā. Nav tik svarīgi kā viss ir sācies, būtiskāk ir kā tas beigsies, vai drīzāk – turpināsies.
Bads un pazemojums maina dēla attieksmi, atgriežoties viņš ir pazemīgs, gatavs būt par kalpu, nepretendē ne uz ko, kas varētu skanēt kā: "Man pienākas!". Te ieraugām tēva sirdi - viņš neko nepārmet tam, kurš nav cienījis tēvu un viņa darbu. Jēzus līdzība rāda, kāda ir Dieva Tēva sirds, tā nepārmet grēciniekam, bet priecājas, ka pazudušais bērns (lai cik viņam jau būtu gadu) atgriežas. Attālināšanās no Tēva nav joks; līdzībā teikts, ka dēls bijis miris, bet nu atkal ir dzīvs. Ja esi aizgājis no Tēva un grimsti atkarībā, atceries, ka Tu neesi aizmirsts, Tēvs tevi atceras un pieņems mīlestībā atpakaļ, lai ko Tu būtu sastrādājis. Tēva mīlošās sirds attieksme – ka tikai nāktu, ka tikai nāktu atpakaļ...
Atkarība ir mēģinājums aizvietot tukšumu sirdī ar surogātiem, bet nekas nestrādā un nedod sāta, jo tā vieta sirdī ir ekskluzīvi paredzēta tikai Svētajam Garam un nekam citam. Nekas nevar aizvietot attiecības ar mīlošo Tēvu. Nāc mājās!
