Search

Astoņas dienas pēc Kristus dzimšanas


Padomju laikā nesvinējām Ziemassvētkus, eglīti iededzām Vecgada vakarā. Tas bija dāvanu laiks un Ziemassvētku vecīša padomju versijas – Salaveča – atnākšanas ikgadēja svinēšana. Puikas gados fascinēja viss, kas saistīts ar svētku eglīti, dāvanām un konfekšu maisiem, kas skolotāju ģimenē nebija ikdienišķa lieta. Jau pieaugušā vecumā kļūstot par zelota tipa kristieti, biju sašutis par tiem daudzajiem, kuri neievēro svētku galveno nozīmi, proti, Kristus dzimšanu. Atceros, ka pēc kristībām 1995. gadā manī radās ja ne dusmas, tad neapmierinātība ar svētku komercializāciju un negarīgumu. Toreiz atbalstīju sludinātājus, kuri sarāja “Ziemassvētku draudzi” par to, ka tā ienāk dievnamā tikai vienreiz gadā.


Laikā, kad atkrītu no kristīga dzīvesveida, nāca pazemība, kas liek teikt – kas esmu, lai kādu tiesātu? Grēkam nāca līdzi arī vienaldzība, sak’ dariet, kā gribat! Šādā stāvoklī pavadīju daudz gadu, līdz uzausa tā valdzinošā zvaigzne, kas neļauj novērst acis… Austrumu gudrie bija tik ļoti zvaigznes pārņemti, ka bija gatavi uz laiku pamest visu un doties nezināmajā – lai kurp tā vestu. Pirmajos Ziemassvētkos pēc brīnumainās atpestīšanas no azartspēļu atkarības un citiem grēkiem 2019. gadā atskārtu, ka silītē guļ mans personīgais Glābējs, kura dzimšanas dēļ esmu atbrīvots un beidzot laimīgs. Tas bija ļoti personīgi, un uz šādu pārliecību bija vērts gaidīt gadiem ilgi. Tagad par “Ziemassvētku draudzi” spriežu mierīgi – atnāk vienreiz gadā, lai dziedātu “Klusa nakts..”? – Ļoti labi! Būtu sliktāk, ja nenāktu vispār.


Fascinē notikums astoņas dienas pēc Jēzus dzimšanas. Jēzus audžu tēvs Jāzeps un māte Marija nesa puiku apgraizīt, kā to prasa bauslība (3. Moz. 12:3). Pie viņiem pienāca Svētā Gara vadīts vīrs, kurš zina, ko nozīmē gaidīt uz vissvarīgāko notikumu savā dzīvē.


Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm." Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.” (Lk. 2:25-33)


Par Sīmeanu Bībelē rakstīts maz, bet reizē tik daudz. Viņa gaidīšana uz Dieva brīnumu tika atalgota ar grandiozu notikumu–, Sīmeanam ir atļauts paņemt uz rokām Dieva Dēlu. Vecajam vīram vairs neko nevajag, viņš saka, ka ir gatavs aiziet mierā. Tā notiek, kad Svētais Gars piepilda–, mums vairs neslāpst.


Ja tā vēl nejūties, tad meklē, lūdz, klauvē, un tev atvērs! Ir laiks!

121 views0 comments

Recent Posts

See All