"Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt." Toms Viņam saka: "Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?" Jēzus viņam saka: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani."
(Jņ. 14:2-6)
Kopš 2019. gada vasaras, esmu daudz staigājis kājām, sevišķi gar jūru, kur kāpu zonas takas ir ērtas lūgšanai un garīgai apcerei. Cilvēki dodas lielos un mazos svētceļojumos, lai būtu ārpus ierastās vides un nodalītos sarunai ar Radītāju. Šodien (30. janvāris) staigāju pa Vašingtonas ielām, klausījos kristīgu mūziku, un raudāju aiz saviļņojuma un pateicības Kristum par Viņa darbu manā dzīvē. Aizrakstīju Lilitai īsziņu, ka esmu laimīgs Dievā. Šādā stāvoklī nenokļuvu vienā mirklī, tas bija garš un līkumains ceļš, kurā bija daudz ciešanu; tagad atskatoties, redzu, ka tās kalpoja kā līdzeklis izaugsmei. Ceļš turpinās. Varu apstāties, bet tikai uz laiku, jo ceļš ir paredzēts kustībai, nevis palikšanai vienā vietā. Jo vairāk tuvojos Kristum, jo dziļāk apzinos, ka labais virziens ir tikai viens, negribu atgriezties tumsā. Apstāšanās ir līdzīga slīdēšanai atpakaļ, tāpēc vēlos turpināt. Spēks iešanai ir Dieva žēlastībā un stiprinājumā, kuru meklēju lūgšanā. Tā ir garīgas dzīvības elpa, un man to vajag regulāri.
Jēzus saka mācekļiem, ka Viņš iet pa ceļu, pa kuru var nonākt pie Tēva debesīs. Turklāt, Viņš pats ir ceļš, tātad mēs nevaram iet pa šo ceļu mehāniski (sekojot tikai noteikumu kopumam), bez personīgām attiecībām ar Kristu, bez Gana balss vadības. Toms saka, ka viņš nezina šo ceļu, uz ko Kristus atbild, ka zina gan, jo Jēzus to demonstrē viņu acu priekšā. Kāds ir šis ceļš? No vienas puses Jēzus ir pilnīgais upuris, kurš mūs izpērk, un mums pie tā nekas nav jāpieliek, turklāt mēs neesam nevainīgie jēri, kas tiek upurēti par citu grēkiem; šāda loma ir tikai un vienīgi Kristum. Tad kā mums saprast to, ka Jēzus ir ceļš, pa kuru ir jāiet arī mums? Neapskatot visas nozīmes un nepretendējot uz pilnīgu tēmas izklāstu, tomēr vēlos padalīties ar dažām pārdomām.
Pirmkārt, Jēzus, būdams uz zemes, parādīja caur savām attiecībām ar Tēvu, kā mums ir jāveido attiecības ar Kristu. Viens no minēto attiecību elementiem ir pilnīga sevis iztukšošana, lai pieļautu Dieva darbu mūsos un cauri mums uz citiem. Jēzus saka Filipam: “Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.” (Jņ. 14:10) Jēzus saka, ka nerunā no sevis, bet Tēvs ar Viņa starpniecību runā uz mums. Ja mēs vēlamies, lai Kristus līdzīgi runātu cauri mums, tad ir pilnībā jānododas Viņa vadībai: “Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.” (Jņ. 12:26) Šo vārdu iespaidā, savulaik aizgāju no aktīvās politikas, jo ticēju, ka man nav jāmeklē gods pasaulē, bet gan tikai Kristus acīs. Bija vēl papildus iemesli, bet šis bija noteicošais. Jēzus saka, ka mūsu kalpošanā arī būs pagodinājums (“to mans Tēvs cels godā”), bet tikai tad, ja sekojam Kristum un ejam pa Viņa ceļu.
Vēl cits Jēzus ceļa aspekts ir miršana par grēciniekiem, lai tiem vispār rastos iespēja tikt debesīs. Bez izpirkšanas ceļš uz vissvētāko vietu tiktu norobežots ar tempļa priekškaru, bet nu durvis ir vaļā. “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jņ. 15:12-13) Ja mums ir jāiet pa to pašu ceļu, tā kā esam Jēzus mācekļi (zeļļi), kuri mācās arodu no sava meistara, tad ko mums nozīmē dzīves (dzīvības) atdošana par citiem? Vai Jēzus to teica tikai par sevi, vai arī par mums? Kristus saka, ka mums ir jāmīl vienam otrs tā, kā Viņš to ir darījis – atdodams dzīvību par draugiem (Viņa gadījumā – par tiem, kuri pat vēl nebija draugi). Ja atsakos no pasaulīgiem mērķiem šajā dzīvē un ņemu ikdienas miršanas krustu uz sevi, tad atlikušo laiku meklēju kā kalpot Kristum un draudzei ar to dāvanu, ko esmu saņēmis no Dieva. Tā ir mana nomiršana šai pasaulei un iešana pa līdzīgu ceļu, pa kuru gāja Jēzus. Atdodu savu sirdi, laiku, zināšanas un enerģiju, lai būtu noderīgs Kristum un draudzei. Pasaule mani zaudē (jo garīgi mirstu tai), bet Kristus miesa – draudze – iegūst.
Par Pāvilu un Barnabu ir dota liecība, ka viņi bija sevi pilnībā atdevuši Kristum: “Tā kā mēs esam dzirdējuši, ka daži no mums, kam mēs neesam pavēlējuši, jūs ar vārdiem samulsinājuši, padarīdami šaubīgas jūsu dvēseles, tad mēs vienprātīgi nospriedām sūtīt pie jums izvēlētus vīrus līdz ar mūsu mīļajiem Barnabu un Pāvilu, cilvēkiem, kas ar visu sirdi nodevušies mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdam.” (Ap. d. 15:24-26) Te ir teikts, ka “ar visu sirdi nodevušies”, tātad ne ar 30 % vai 70 %, bet ar VISU sirdi. Ne visi būs draudzes gani, bet visiem ir jāmeklē, kā 100 % apjomā kalpot ar to dāvanu, ko saņēmuši. Šādai kalpošanai ir liels apsolījums: “Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos." (Jņ. 14:21) Jēzus apsola manifestēties tā cilvēka dzīvē, kas ir pilnībā nodevies Kristum. “Tam parādīšos” – vēlos šo piedzīvot jau uz zemes, maksimāli, cik vien tas ir iespējams! Jēzus saka, ka jāpilda Viņa baušļi; ticu, ka tas ir iespējams tikai Svētajā Garā, jo miesa pati to nespēj.
Saruna turpinās: “Tad Jūda (ne Iskariots) Viņam saka: "Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?" Jēzus viņam atbildēja: "Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” (Jņ. 14:22-23) Vai jūdos nebija ilgu par to, ka Mesija nāks un atbrīvos viņus no laicīgajiem spaidiem, no romiešu uzkundzēšanās? Galu galā, bija taču apsolīts, ka Dieva tauta tiks atpestīta no apspiedējiem: “Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti: mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst, parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību, un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam, ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas. (Lk. 1:67-75) Svētais Gars caur Cahariju (Jāņa Kristītāja tēvu) paziņo, ka pravietojumi par Ābrahāma bērnu atbrīvošanu no ienaidnieku rokām piepildās jau tagad. Kā tad romieši un visi jūdi ieraudzīs, ka Jēzus ir Mesija, ja Viņš nenodibinās kristiešu supervalsti, nokratot romiešu jūgu no savas tautas kakla? Ja Jēzus atbrīvoja no ienaidniekiem, un tie nebija romieši, tad kas tie bija? Ticu, ka runa vispirms ir par atbrīvošanu no grēka, dēmoniem un ļaunajiem gariem, jo tie ir īstie ienaidnieki. Tā kā Jēzus valstība nav no šīs pasaules, tad Viņš pilnā mērā manifestējas nevis laicīgajai pasaulei, bet saviem mācekļiem, cita starpā tos atbrīvojot no grēka verdzības.
Kad atrodu visdārgāko pērli, tad tā vēl nav manā rīcībā. Pārdodu visu un tikai tad iegūstu pērli (Mat. 13:45-46). Tāpat arī attiecībās ar Kristu – Tev, dārgais draugs, ir jāsper solis ticībā, jākāpj uz šaurā ceļa, paļaujoties, ka Kristus Tevi satvers, parādīsies un vadīs kā labais Gans. Atceries, Jūda prasa Jēzum – kā tas nākas, ka gribi parādīties mums un ne pasaulei? Jēzus saka, ka būs pieejams tiem, kuri Viņu meklē un paklausa. Ņem to vērā, jo sēdēt pasaulē un gaidīt, ka tur kas garīgi mainīsies Tevī, ir bezjēdzīgi.
Pasaulīgi cilvēki, tai skaitā veiksmīgi uzņēmēji, raksta grāmatas un māca, kā dzīvot, demonstrējot savu dzīvi (vai to daļu, ko vēlas) kā paraugu – ceļu, pa kuru jāiet. Ja runa ir par panākumiem tikai šajā pasaulē, tad varbūt tur ir kāda vērtība. Mēs, savukārt, vēršam skatus uz mūžību. Iešana pa Jēzus rādīto ceļu ir pats vērtīgākais, kas dzīvē var notikt. Nav nekā svarīgāka, kā sekot tam, par kuru Jesaja Svētajā Garā pravietoja: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” (Jes. 9:5) Ir apsolīts, ka Jēzus atpestī no ienaidniekiem. Ja Tevi vēl paverdzina azartspēles, narkotikas, dzeršana, vai kas cits, tad ejam, ceļš ir zināms!
Ir laiks!
Teksts, ko izlasīji, ir jauna apakšnodaļa, ar kuru tiks papildināts grāmatas "Ir laiks!" revidētais izdevums krievu valodā, kas paredzēts krieviski runājošajiem Latvijā un citās valstīs (piem., Ukrainā). Ticu, ka grāmatā rakstītais var palīdzēt vājajiem iegūt cerību un paklupušajiem piecelties. Ja tici līdzīgi, tad aicinu atbalstīt grāmatas jauno izdevumu finansiāli! Paredzēts izdot grāmatu 2022. gada rudenī. No sirds pateicos visiem ziedotājiem, kuri atbalstīja grāmatas pirmo izdevumu! Tipogrāfijas izdevumi (ap 2400 EUR) tika saziedoti vienas (!) nedēļas laikā. Dievs darbojas brīnumaini! Šoreiz, papildus minētajam, vēl nāk klāt tulkošanas izdevumi 1500 EUR apjomā (tos vajadzēs vēl pirms maketēšanas un drukāšanas). Grāmatas izplatīšana deva man iespēju sludināt un liecināt par Kristus brīnumaino darbu Latvijas draudzēs, atkarībnieku grupās un vienā no Latvijas cietumiem. Plānoju to turpināt pēc atgriešanās no ASV. Grāmatas latvisko versiju var nopirkt kristīgās literatūras veikalos AMNIS un IHTIS. Lai Dievs jūs katru bagātīgi svētī, vada un pasargā!
Andis Kudors (31.01.2022, Vašingtonā).
Rekvizīti ziedojumiem:
Biedrība "Dāvida armija"
Reģistrācijas Nr. 40008309087
Swedbank, LV06HABA0551051205918
Maksājuma mērķis: "Ziedojums grāmatas "Ir laiks!" izdošanai"
Comments